Par mīlestību/Valentīna dienā
Zeltaini stari slīd,aiz tāla kalna saule spīd,un zeme lūdz,lai saule neaiziet,lai saule nenorietaiz kalna tālumā,aiz kalna tālumā.Balti kā ievu ziedimelni laukakmeņi zied,uz zemes klusumātie bedrēs zied,bet cilvēks rok un rok,un cilvēks neatrod,jo cilvēkslaukakmeņu ziedusnesaprot.Ja tu mūs nozagsiun vienaldzībā vadāsi,mēs sadegsim,bet saulē aiziesim,tavs tukšais lauksvēl tukšāks nekā
...Tikko mēs patvērāmies slāpstošā ziedlapiņā,un pēkšņi sajutām zemi -Tikko tava sirds apstājās,lai saklausītu manējo./E.Raups/
Tev, Mīla, saldu zieduEs plūcu vienīgai;Viss viens: vai tev es zieduVai zilai mūžībai. Sniedz dzīve raibas ainas,Kas līdzi mūžībaiAr zvaigznēm mirdz un maināsKā tev es vienīgai./J.Ziemeļnieks/
Nesaki, ka tevis nav,Pēc tam, kad liekas - esi zudis...Nesaki, ka laimes nav,Pirms neesi pacenties - to guvis...Nesaki, ka otrs ir vainīgs,Labāk sevī ieskaties...Nesaki, ka tevī bieži - sāpes, klusums iezadzies....draugs nepadodies..ieskaties kādā - pieskaries..atļaujies vairāk - iemīlies...
Mīlestība ir stiprāka par visu,ar ko šajā pasaulē saskaramies.Tā nav saredzama.To nevar izmērīt - tomēr tā ir pietiekami varena,lai mirklī mūs pārvērstu līdz nepazīšanai.Mīlestība mūs ielīksmo un iepriecinadaudz vairāk nekā materiāli labumi./Barbara de Anhelisa/
Man gribētos tevi vest un vestPa tumšzilām sapņu pļavām.Man gribētos tevi uz spārniem nestUz debesīm - manām un tavām./F.Bārda/
Ja es būtu zvaigzne,Tad es vēlētos krist...Krist tā, lai Tu mani pamanītu,Lai varētu izteikt savu vēlēšanos...Un krītot es cerētu, ka Tu vēlētos mani..
Es tev nekad neteikšu atnāc.Bet tas nenozīmē, ka tu nevari nākt.Vienkārši dažkārt gribas,Lai kāds ierodas pats neaicināts!
Kādu dienu tu man jautāsi: "Ko tu mīli vairāk - mani vai dzīvi?"Un es atbildēšu, ka dzīvi.Un tu aiziesi, pat neuzzinājis, ka visa mana dzīve esi Tu.
Kas esi tu - mīlestība?Salds brīnuma lāsts - un nāves un dzīvības stāsts./J.Poruks/
Izsāpēt sarkanu rozi no krūma,Izdziedāt putnu no mākoņa drūma,Izraudāt zivi no viļņa zila.Izelpot liesmu no malkas šķilas.Izšķilt uz nāves un dzīvības strīpasKaut vienu dzirksteli mīlestības./Jānis Sirmbārdis/
Nesaki nekā - paklusē,Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.Ar tevi ir viegli solī iet,Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.Ar tevi prieki divkārši,Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.Nesaki nekā, paklusē.Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Elpot bez tevis var,Var gausi, kā svece plīvot.Bet nevar degt,Nevar dzīvot..
Mīlestība reizēm ir kā sausa uguns -Uzliesmo un apdziest.Mīlestība ir kā negants vējš -Sašūpo tevi kā koku, līdz pašām saknēm un aprimst.Mīlestība reizēm ir kā zelta taurenis,Apžilbina, atlido un izgaist...
Mīlestība nepadara muļķus gudrākus,Bet pat visgudrākos padara par muļķiem../Onorē Balzaks/
Mīlestība ir kā akls mūziķis,Kas savas skaistākās melodijas spēlē kurlajiem.../S. Rannamā/
Mīlestība nēsā acenes,Caur kurām skatotiesVarš lieks esam zelts,Trūkums - bagātība,Bet dzirksteles - pērles./Migels de Servantes Saavedra/
Mīlestība:Būtu nasta - panestu,Būtu upe - pārceltu,Būtu ērkšķis - izvilktu,Būtu brūce - pārsietu,Būtu inde - izsūktu.Ko tu vari otram palīdzēt,Kad tam sirds aiz mīlestības lūzt..
Reiz ieradās burve pie manisUn teica - nāc izvēlies:Vai gribi būt skaista vai gudra?Kā teiksi, tā notiksies.Ak, burve, būt skaistai ir jauki,Un jauki ir gudrai būt.Es tomēr ne skaista, ne gudraBet laimīga vēlētos būt!
Pēc bēdām nāk prieki,Pēc šķiršanās - sastapšanās.Viss būs brīnumjauki.Jo pasakas, kurām mēs ticam,Vēl mīt zemes virsū./V. Kaverins/
Ieklausies, kā ziedi zvana,Ieklausies, kā runā sirds.Varbūt kādā mazā ziedā,Tava lielā laime mirdz.
Daudziem manas lūpas smaida,Daudziem manas acis mirdz.Bet es mīlu tikai vienu,Viņam pieder mana sirds.
No viena acu skata,Tik viegli kļuva man.No viena mīļa vārda,Viss tālums dzidri skan.Nekas vairs nav par grūtu,Es zemi aizmirsis.Pie pleciem spārnus jūtuUn skūpstu debesis./Jānis Ziemeļnieks/
Cik retas ir vijoles baltas,Cik klus tās mīlē no sirds.Cik retas ir stundas svētas,Cik dziļi tās atmiņā mirdz.
Tā puķe uzzied, ko Tu paņem rokā,Tā sirds sāk mīlēt - ko Tu uzlūko.../J.Ziemeļnieks/
Ne vien tad, kad sirds lūzt no sāpēm,Vajag kādu, kas glāstīs un sauks.Reizēm arī, kad cilvēks grib klusēt,Ļoti ir vajadzīgs draugs.
Kas to zin no kuras pusesSirdī mīla iezagusies.Slēp cik gribi, tomēr reiz,Radiem, draugiem jāpateic..
Ne skaistum paceļ cilvēku,Bet viņa sirds un daba.Jo arī skrandās tērpties var,Sirds drosmīga un laba.
Tais dienās, kad ar tevi nesatiekos,Nekur nav miera man.Un sirds ta neatplaukst nekādos priekos,Kā iesists zvaniņš skan.Tais dienas, kad ar tevi nesatiekos,Nekur man saules nav;Kā izstīdzējis stāds es sevim liekos,Kas tumsā nomests stāv./E.Zālīte/
No viena acu skata, tik viegli kļuva man!No viena mīļa vārda, viss tālums dzidri skan.Nekas vairs nav par grūtu, es zemi aizmirsis.Pie pleciem spārnus jūtu, un skūpstu debesis./J.Ziemeļnieks/
Ko pateikt vairs var vārdi, kad visa zeme skan? -Tev veras saules vārti, un Tava dvēsle man./J.Grots/
Tu, kas no ugunīm un sniega,Kā Tevi mīlot diena skrien!Tu skaties rožaina un liega, -Vairs nav ne nomoda, ne miega,Ir tikai mīlestība vien./J.Poruks/
Aizver actiņas un smaidi,Sapņi lai mūs projām nes.Turp, kur mīlestības viļņosIzkustu mums dvēseles./J.Poruks/
Šķiet visa dzīve liekas, caur saldo neprātu -Man vairāk nav ne nieka, kā tikai sirds un Tu./J.Ziemeļnieks/
Tu dusi manā sirdī, kā debess jūrā dus, -Tā pieber pērlēm bez gala vistumšos dziļumus.Es stāvu kluss un brīno: zib - zaig - vizmo - mirdz..Un jautāju,- vai tiešām tā mana nabaga sirds?/F.Bārda/
No zieda uz ziedu, no sirds uz sirdi lido mīlestība.Un zieds pēc zieda atkal izplaukst, un sirds pamostas.Aiz gaismas mirdz zieds, aiz laimes pukst sirds,Pa pasauli mūžam lido mīlestība../J.Poruks/
Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir, kas ir viņa neizprotamā?Un mūžība man deva šādu atbildi:Mīlestība un atziņa ir viens, un ciešanas ir viņu mērs.Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs.Dzīvība un nāve ir viens, un mūžība ir viņu mērs.Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir,Un mūžībai nebij vārda, ar ko atbildēt..../F.Bārda/
Es skūpstu tavas rokas - tās darbā neapkūst.Es skūpstu tavu pieri - tev domas gaišas klūst.Es skūpstu tavas acis - un ļaunu neredz tās.Es skūpstu tavas lūpas - tās sārtas iedegas.Tu uzziedi kā puķe - aiz mīlas reibstu es.Mēs divi vien vairs esam uz plašās pasaules./J.Jaunsudrabiņš/
Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,Bez puteņiem un bez vētrasIr pavasaris atnācis.Zied lazdas, zaļo jau mētras.Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,Tā pašam nemanot,pret tevi iedegusies sirds.Un kvēlo nu ļoti, ļoti./R.Blaumanis/
Man gribējās tevi ieaijāt,Kā krēslā vējš liepiņu aijā.Man lūgšanu gribējās pār tevi klātKā zaļsirmu vakaru maijā.Man gribētos tevi vest un vestPa tumšzaļām sapņu pļavām.Man gribētos tevi uz spārniem nestUz debesīm - manām un tavām./F.Bārda/
Viss pasaulē ir veidots no divām dimensijām: no spēka un lūguma, kas arī ir spēks. Vīrieša spēks ir agresīvāks, bet tam nav jābū brutālam. Sievietes spēks ir maigums, bet tas na viņas vājums. Vīrieti sniedz mīlestību, bet sieviete pati ir mīlestība....
Viss sakās ar mīlestību. Pret Dievu, pret sevi. Tikai mīlot sevi mēs varam mīlēt citus. Mums nevajag kaunēties par savām jūtām, slēpt tās. Atbruņojot sevi, mēs tikai iegūstam. Mēs iegūstam patiesību. Paliek īstie cilvēki, neīstie aiziet. Tā ir liela drosme būt tādam, kāds esi..
Mīlestība ir nezūdoša enerģija. Tā vienmēr atgriežaas. Vai tā no cilvēka, kuru mīlam, vai no cita, bet atgriežas.
Vakars vēls - acīs pamodās Tavs tēls. Acīs sniega pārslas birst, sirds bez Tevis skumjās mirst.
Es jūtu tikai Tevi, Tavus pieskārienus maigos, saldi teiktos vārdus...Tu esi mana dzīve, manas jūtas, mani sapņi neizsapņotie, vārdi neizteiktie..
Ar prieku uz lūpām es atminu Tevi, ar smaidu uz lūpām es ieraugu Tevi, ar lūpām uz lūpām es noskūpstu Tevi, jo kvēli un karsti mīlu Tevi!
Es gaidīšu, kaut nezinu, vai Tu nāksi, un gaidot, mācīšos pacietīgs būt.Es gaidīšu,kaut sarma sabirs matos, un gaidot mīlēšu vēl vairāk Tevi es.
Tā elpa pēc elpas, vārds pēc vārda, telpa pēc telpas, pilda un ārda..Viss ir tik pilns un nav vairs kur dēties..Varbūt mums ņemt un vienam otrā iemīlēties?
Tos brīžus, kad mums jautri gāja, tos atceries un piemini. Bet tos, kas Tevi sāpināja, tos aizmirsti un piedod!
Mēs kā divi ledus kalni okeāna straumē klīstam, mēs ka divi ledus kalni vēl viens otru nepazīstam. Bet vēlos pietuvoties Tev, lai abi ceļotu uz mīlestības salu...
Ja man slāps, vai Tu veldzēsi skūpstos? Ja man sals, vai Tu sildīsi glāstos? Ja es lūgšu, Tu piedosi? Ja tā, tad pasniedz man mazo pirkstiņu, un es paņemšu Tevi visu!!
Man plaukstā krīt sniegpārslas - ik trauslas, ka bail pat elpot. Šovakar es Tev sūtu leduspuķi, kas zied man logā. Pieskaries tai un tā uzziedēs vēl krāšņāk.
Cik tūkstoš rasas pilienu ik rītu puķes slacina, tik tūkstoš mīļu bučiņu es Tev no sevis sūtu.
Var jau mīlēt reizes daudz, bet no sirds mīl tik reizi vienu.Un ja mīli tā no sirds, tad centies tā, lai neaizmirst.
Cik ilgi drīkst tā domās klejot? Celt atmiņas, kaut smagas tās... Cik ilgi drīkst likt kādam sevi gaidīt? Vai godīgāk nav pateikt - negaidiet?
Klusums skaists.. lūpu pieskāriens maigs.. Viss zūd un padebešos mūk.. Tikai Tu un es.. Tikai mēs abi..
Aiz gaismas mirdz zieds,Aiz laimes pukst sirds,Pa pasauli mūžamLido mīlestība.
Bez mīlestības nedzīvojiet,Bez mīlestības viss ir mazs.Bez mīlestības dūmo krāsnis,Un negriež maizi nazis ass./I.Ziedonis/
Kad mīlestība tevi acina, tad seko tai,Kaut ari ceļš ir grūts un stāvs.Un, kad tās spārni tevi apskauj, tad ļaujies tai,Kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot tevi.Un, kad tā runā uz tevi, tad tici tai,Kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņusKā ziemeļvējš noposta dārzu../H.Džibrāns/
